jūrmājas stāsts
Šodien šķiet neticami, ka reiz Ainaži bijuši trešā lielākā osta Krievijas impērijā - aiz Rīgas un Sanktpēterburgas. Tas viss, pateicoties Ainažu kapteiņiem un kuģubūvētājiem, kuri ar pašu būvētiem trīsmastu buru kuģiem šķērsojuši pat Atlantijas okeānu. Jūrmāju būvējusi kapteiņa Miķeļa Miķelsona ģimene.
Māja, kas celta 1900. gadā, ir piedzīvojusi daudz. Kapteinis Miķelis bieži bijis jūrā un uz mājām sūtījis romantiskas vēstules sievai Emīlijai:"Sirds mīļā sieviņ! Šodien saņēmu Tavu trešo uz Grimsby rakstītu vēstuli, un esmu par daudz priecīgs par to, ka man tak ir viens pasaulē, kas manis neaizmirst. (..) Tavs sirsnīgi mīlēdams un uzticams vīrs."
Pagātni te gandrīz var piedzīvot. Simtgadīgajās koka grīdās un klonos palikuši kapteiņu atstāti robi, vecās maizes krāsnis aizvien cep, apdares dēļos redzamas kara šāviņu šķembas. Autentiska sajūta par visu, kas te noticis, sadzīvo ar mūslaiku komfortu.
Ainaži
Tulkojumā no lībiešu valodas "ainagi" nozīmē vientuļš. Un bieži (izņemot karstas jūlija sestdienas) te ir patīkami vientulīgi. Rudens pastaigā pa ciemu var nejauši uzdurties vienam vienīgam cilvēkam - zvejniekam, kurš ar traktoru ved laivu mājās. Gājienā gar mežonīgo krastu - no Ainažiem uz Salacgrīvu vai no Ainažiem uz Igaunijas pusi - visticamāk, vienīgā kompānija būs baltie gārņi, zivju gārņi, Sāmsalas dižpīles un daudzi citi, bet tikai putni. Varbūt vēl vienīgi kāds ronis ziemā, kad jūra aizsalusi. Reizēm akmens mola galā sauli var pavadīt pilnīgā vienatnē. Var doties 30 km garā ceļojumā pa veco Rīgas - Pērnavas šoseju, kas ved gar Igaunijas piekrasti cauri maziem zvejnieku ciemiem, un pa ceļam dzirdēt vien dažus atturīgus "Tere!".